Sugu izvēle ziedošiem augiem vīna dārzu un augļu dārzu starprindās

Izmantojot ziedošu starprindu veģetāciju, var izvēlēties kādu no pieejamajiem komerciālajiem maisījumiem vai izveidot maisījumu, kas īpaši pielāgots konkrētajai platībai un vajadzībām. Šādā gadījumā ļoti svarīgi ir izvēlēties pareizās sugas.

Jāņem vērā vairākas īpašības, taču galvenā prasība ir, lai tās netraucētu lauksaimniecības ražošanu. Šajā nolūkā sugas augstums un spēja segt augsni ir galvenās īpašības. Sēto sugu kopumam jāspēj apspiest lielāko daļu nezāļu, neradot pārmērīgu konkurenci kultūraugiem.

Ja mērķis ir izveidot maisījumu, kas darbosies dažādos apstākļos, ir nepieciešamas savvaļā izplatītas universālas sugas. Šādas sugas lielākajā daļā mērenās klimata zonas Eiropas ir baltais āboliņš (Trifolium repens), sarkano āboliņu (Trifolium pratense), putnu kājiņu (Lotus corniculatus), šaurlapu ceļmallapu (Plantago lanceolata), melno lucernu (Medicago lupulina), vainagvīķi (Securigera varia) vai savvaļas burkānu (Daucus carota).

Šīs sugas bieži audzē kā lopbarības vai ārstniecības augus, un tās ir viegli pieejamas par saprātīgu cenu. Tomēr no bioloģiskās aizsardzības viedokļa varētu būt ieteicamāk sēt ekotipus.

Tā kā zāles maisījumi dažkārt var radīt ievērojamu konkurenci vīnogulājiem vai augļu kokiem, izmantotās zāles sugas ir rūpīgi jāizvēlas. Vēlamās sugas ir pļavu zāles, kas veido cerus un kurām ir samērā zems augšanas spēks.

Papildus sugu izvēlei svarīga ir arī dažādu dzīves ciklu sugu proporcija. Īsdzīvojošo (viengadīgo un divgadīgo) sugu uzdevums ir nodrošināt kontroli pār veģetācijas attīstību uzreiz pēc sēšanas.

Daudzgadīgās sugas nodrošina seguma kultūru veģetācijas ilgmūžību turpmākajos gados. Lai to panāktu, īsdzīvojošo sugu īpatsvaram parasti jābūt 20–40 % atkarībā no augšanas vietas īpašībām.