Pākšaugi 21. gadsimta Eiropā: kāda ir to loma pašreizējās un nākotnes lauksaimniecības un pārtikas sistēmās? Kādi jauni izaicinājumi rodas pētniecībā?

Lauksaimniecības intensifikācija, kas sākās 1950. gados, kopumā ir novedusi pie pākšaugu audzēšanas samazināšanās, un šobrīd tie veido mazāk nekā 3 % no galvenajām kultūrām Francijā un Eiropā. Tomēr pākšaugiem ir vairākas priekšrocības: (i) kā augu izcelsmes olbaltumvielu avots cilvēku un dzīvnieku barībai, (ii) kā augi, kas piesaista gaisa slāpekli, tādējādi samazinot slāpekļa mēslošanas līdzekļu patēriņu, un (iii) kā kultūras, kas nodrošina lauksaimniecības sistēmu dažādošanu. Sēklu un lopbarības pākšaugu ražošanas sistēmu analīze Francijā liecina, ka dažādie faktori, kas kavē šo kultūru ieviešanu, ir saistīti ar dominējošā lauksaimniecības sociāli tehniskā režīma „bloķēšanas” procesu. Tomēr pākšaugi varētu spēlēt nozīmīgu lomu agroekoloģiskajā pārejā uz ilgtspējīgākām lauksaimniecības, pārtikas un enerģētikas sistēmām. Ekonomiskā pieeja, izmantojot pārejas teorijas daudzlīmeņu pieeju, ļāva identificēt veidus, kā atbloķēt pākšaugu ražošanu. Ņemot vērā šo analīzi, tika identificētas četras galvenās pētījumu jautājumu grupas, kas attiecas uz (i) bloķēšanas faktoru analīzi un pārejas virzītājspēku identificēšanu uz sistēmām, kurās tiek integrēts lielāks pākšaugu daudzums, (ii) jaunu un daudzveidīgu pākšaugu noieta tirgu identificēšanu ilgtspējīgā pārtikas ķēdē, (iii) pākšaugu sniegto ekosistēmu pakalpojumu novērtēšanu un uzlabošanu gan kultūraugu audzēšanas sistēmu, gan teritoriju līmenī, un (iv) pākšaugu audzēšanas optimizēšanu ekoloģiskās intensifikācijas vispārējā ietvarā.