Pākšaugu audzēšanas prakse, lai uzlabotu energoefektivitāti un samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas gan atsevišķu kultūru, gan lauksaimniecības uzņēmuma līmenī

Šajā rakstā ir apkopoti nesenie slāpekļa oksīda mērījumu rezultāti, kas veikti divām pākšaugu kultūrām: ziemas proteīna zirņiem un baltajam āboliņam, kas audzēti kopā ar pļavu graudzālēm. Salīdzinājumā ar citām lauka kultūrām identiskos augsnes un klimata apstākļos proteīna pupas rada ļoti nelielas N₂O emisijas gan to audzēšanas cikla laikā, gan mēnešos pēc ražas novākšanas. Emisijas, kas mērītas pļavās ar balto āboliņu, ir līdzīgas neatkarīgi no āboliņu īpatsvara pļavā — 35 % vai 19 %, kas atbilst attiecīgi 6,6 % un 3,2 % no novāktās sausnas. Emisijas, šķiet, ir vairāk saistītas ar veikto slāpekļa pievadi, lai gan tās galvenokārt rodas no augsnes slāpekļa krājumiem. Vispārējā kontekstā, „tipisku” saimniecību mērogā, pākšaugu ieviešana labvēlīgi ietekmē neatjaunojamās enerģijas (ENR) un klimata pārmaiņu (CC) bilances, neatkarīgi no tā, vai tie tiek audzēti monokultūrā vai kopā ar labību. Zālāju sistēmās bilances attiecībā uz ietekmi uz klimata pārmaiņām ir nedaudz pozitīvākas intensīvās sistēmās (35 % kukurūzas) nekā ekstensīvās sistēmās (maz kukurūzas un vairāk zāles kopā ar pākšaugiem). Attiecībā uz NE bilanci tiek panākts ievērojams uzlabojums (27 %) par labu ekstensīvajām sistēmām.