Lauksaimniecības prakses dinamikas ietekme uz pastāvīgo zālāju veģetāciju, pārejot uz bioloģisko lauksaimniecību

Šī pētījuma mērķis ir noteikt lauksaimniecības prakses ietekmi uz zālaugu pļavu veģetācijas sastāvu pārejas uz bioloģisko lauksaimniecību laikā, ņemot vērā šo zemes gabalu iepriekšējo izmantošanu. Prakses ietekme tiek novērtēta, pamatojoties uz veģetācijas taksonomiskajām (specifiskais bagātums, daudzveidība un vienlīdzība), funkcionālajām (funkcionālo īpašību bagātums katrai īpašībai) un agronomiskajām (ganību vērtība) īpašībām. Zālāju tipoloģija, kas balstīta uz sešu gadu laikā (5 gadi pirms pārejas sākuma un 1 gads pēc tam) īstenotajām praksēm, ļāva mums izveidot 3 klases: vienā ietilpst zemes gabali, kurus parasti pļauj divas reizes gadā, otrā — zemes gabali ar augstu ganīšanas intensitāti, bet trešajā — zemes gabali, kuros tiek izmantotas dažādas lauksaimniecības prakses. Šajā darbā mēs parādām, ka pļautajiem un vāji mēslotajiem zemes gabaliem ir lielāka sugu daudzveidība nekā pārējiem (attiecīgi 23,2, 16,9 un 17 sugas), taču zemāka ganību vērtība (attiecīgi 45,9, 66,8 un 68,6). Šiem pļautajiem zemes gabaliem ir arī lielāka funkcionālā daudzveidība nekā pārējiem divos pētītajos rādītājos: sēklu izplatīšanās veids un iedzīvošanās stratēģija saskaņā ar Grime. Zemes gabaliem ar dažādotām lauksaimniecības praksēm ir funkcionāli daudzveidīgāka veģetācija. Visbeidzot, lauksaimniecības prakse pati par sevi nepaskaidro veģetācijas atšķirības. Mēs pieņemam, ka veģetācijas dinamika pēc pārejas uz bioloģisko lauksaimniecību ir tikai sākusies un ka ainavas raksturlielumi arī ietekmē pļavu matricas taksonomisko un funkcionālo sastāvu.