Pieeja izglītības modelim kalnu reģionu kopienām

Projektā tika izmantota novatoriska pieeja izglītībai, apvienojot lauksaimnieku dziļo, personīgo saikni ar kalnu apvidiem (sirdi) ar ekspertu zināšanām. Šī sadarbība palīdzēja abām grupām labāk izprast reģiona dabas un kultūras mantojumu. Projekts veicināja kopīgu atbildību par zemes aizsardzību un saglabāšanu, iesaistot plašāku lauku kopienu. Šī kolektīvā atbildība veido stingru pamatu turpmākiem pozitīviem rezultātiem. Projekta laikā tika ieviestas vairākas pārbaudītas inovācijas: i) diskusiju grupas veicināja kopīgu mācīšanos; ii) augstienes kalpoja kā mācību telpas, kur dalībnieki mācījās, darot; iii) mācībās tika integrēta ģeoloģijas, klimata, dabas un cilvēka darbības ietekme; iv) projektā netika pievērsta uzmanība tikai šauram jautājumam, bet tika ņemta vērā visa sistēma; v) kopienas iesaistīšanās bija galvenais elements. Lauksaimnieki dokumentēja savas atmiņas par to, kā viņi auga un strādāja augstienēs, kā arī savas pašreizējās aitu ganāmpulka pārvaldības prakses. Nozīmīgs rezultāts bija lauksaimnieku spēcīgā saikne ar zemi, kas nodota no paaudzes paaudzē (sirds). Daudzi izteica zaudējuma sajūtu, jo izzūd tradīcija, kad ģimenes kopīgi strādā, lai apsaimniekotu aitu ganāmpulkus. Lauksaimnieki arī dalījās ar ekspertiem savās zināšanās par augstkalnu reljefu, vietvārdiem, strautiem, ezeriem un pieminekļiem. Šī apmaiņa radīja dinamisku mācīšanās pieredzi. Piemēram, eksperti izskaidroja, kā ģeoloģija veidojusi ainavu, pievienoja kartē jaunus vietvārdus un palīdzēja atšķirt arheoloģiskās un dabas īpatnības. Diskusijas par dzīvotņu uzlabošanu radīja vēl vienu kopīgu mācīšanās brīdi, kurā lauksaimnieki labāk saprata, kā viņu ganāmpulku apsaimniekošana ietekmē dzīvotnes, savukārt ekologi uzzināja par praktiskajām grūtībām, ar kurām saskaras lauksaimnieki (prāts). Kopienas iesaistīšana veicināja lepnumu par zemi, stiprinot pamatu, lai sasniegtu ilgtermiņa ieguvumus visiem iesaistītajiem.